Carnikavas baznīcas vēsture

Carnikavas baznīca atrodas Gaujas labajā pusē (krastā), sena kāpu kalna piekājē, apmēram 5 km no jūras. Carnikavas baznīca senāk saukta par Meņģeles baznīcu, šo nosaukumu viņa dabūjusi no senajiem Carnikavas īpašniekiem – Mengdeniem. Carnikavas muižu savā īpašumā 1674.gadā iegūst grāfs Gustavs Mengdens un ap šo laiku Carnikavu sauc par Mengeli, kaut gan senākais nosaukums – Carnikava pilnīgi no lietošanas neizzūd. Katoļu laikos Carnikavas baznīca saukta arī par sv. Bartolomeja kapellu un pat vēl 1669.gada vizitācijas protokolā baznīca saukta par Sv.Bartolomeja kapelu Carnikavas draudzei. Vēsturnieks Napjeiskis savos draudžu aprakstos min Carnikavas baznīcai arī Sānkaules vārdu, bet citur nekur šāds vārds gan nav minēts un arī vietējie iedzīvotāji par to nezina stāstīt.

Tāpat nav precīzi zināms pirmās katoļu baznīcas celšanas laiks Carnikavā. Indriķa Livonijas hronikā, sākot ar 1212.gadu tiek minēts Carnikavas novads – kā igauņu un lībiešu karapulku sapulcēšanās centrs pie Gaujas ietekas jūrā – Koivemkundā. Liekas, ka jau tad še ir pastāvējis lielāks apdzīvots centrs. Par baznīcas Carnikavā, celšanu tomēr nekas nav teikts.

Reformācijas kustība Latvijā aizsākās 1521.gadā Rīgā, kur sludināja Andrejs Knopkens. Kad luterānisms ieviests Carnikavas draudzē, nav zināms, bet cik vērojams vēsturē tas noticis jau pirms zviedru ienākšanas Vidzemē.

Redzamāk baznīcas dzīve sāk uzplaukt zviedru valdīšanas laikā  - 1621-1710.g. Zviedru valdība enerģiski ķeras pie baznīcas lietu kārtošanas: noteic draudžu robežas, ieceļ mācītājus, pavēl celt baznīcas, rūpējās par skolām un taml.

Tā 1643.gadā tiek uzcelta jauna koka baznīca, jo iepriekšējā baznīca bija nonākusi nelietojamā stāvoklī. Zviedru laikā iedalīta arī Carnikavas mācītāja mājas zeme Gaujas labajā krastā, netālu no jūras, ko gan vēlāk Carnikavas īpašnieki – Mengdeni – pievienojuši Carnikavas muižai, maksājot par to 1450 Alberta dālderu, kas koroborēti kā Carnikavas muižas parāds Carnikavas draudzei. Šī kapitāla augļus Carnikavas muiža maksāja mācītāja atalgošanai līdz Latvijas Valsts tapšanas laikam.

1669.gadā vizitācijas komisija atrod, ka Carnikavas baznīca atkal ir bēdīgā stāvoklī. Lielā Ziemeļu kara laikā 1700 – 1710 gados Carnikavas baznīca ir pavisam iznīcināta un dievkalpojumus notur Carnikavas muižā.

Tagadējā Carnikavas koka baznīca celta 1728.gadā, vienpadsmit gadus vēlāk - 1739.gadā 13.februārī vizitācijas komisija atzīmē, ka baznīca ir jauna un labā stāvoklī. Apkārt baznīcai ir jauna koka sēta.

Ap 1850.gadu baznīca atkal ir nonākusi bēdīgā stāvoklī un tai nepieciešams kapitālais remonts. 1851.gadā draudze kopā ar Carnikavas muižas īpašnieku Pēteri Panderu izdara baznīcas pārbūves darbus. Dievnams tiek pie jauna dakstiņu jumta līdzšinējo dēlīšu (skaidu) jumta vietā, tiek uzcelts tornis, iegādātas ērģeles un altāra glezna. Pārbūvētajā dievnamā ir 180 sēdvietas. Atjaunotā baznīca iesvētīta 1851.gada 21.oktobrī. Pārbūves darbi izmaksājuši 985 rubļus. 1851.gadā dievnams ieguva ērģeļu meistara Augusta Martina darināto instrumentu, kas Pirmā Pasaules kara laikā tika izpostītas un vēlāk tās atjaunojis Allažu skolotājs Kronbergs par 225 rubļiem, bet altāra gleznu gleznojis Rīgas mākslinieks – Johans Karls Ludvigs Madaus (1820-1878) par 110 rubļiem. 1865.gadā iegādāti jauni kroņlukturi.

 

Pirmais Pasaules karš sāpīgi skar mazo Carnikavas koka baznīcu. Baznīcas soli, ērģeles un cita iekārta tiek pilnībā iznīcināta vai izvazāta. Baznīcā ilgāku laiku dzīvo vācu karavīri.

Latvijas Valstij nodibinoties, ir atkal jāķeras pie baznīcas pārbūves. 1924.gadā draudze atjauno baznīcu, iztērējot šim mērķim- 5191 latus. Atjaunoto dievnamu iesvēta 1924.gada 31.augustā, draudzi apmeklē bīskaps Kārlis Irbe. 1925.gadā 

 

Dievnams stipri cieta arī Otrajā Pasaules karā, 1946.gadā draudze salaboja un iestikloja logus, 1948. Gadā atjaunoja jumta segumu. 20 g.s. piecdesmitajos gados draudze panīka, pēdējais dievkalpojums dievnamā notika 1954.gadā.

Alfreds Sudārs bija pēdējais mācītājs līdz Latvijas okupācijai. 

Carnikavas baznīca ir koka garenbūve ar torņa novietojumu juma korē. Ievērības cienīgas bija draudzes telpas un torņa dekorējums- stūru rustojums, garenfasādes sadalošās lizēnas, konsoļu dzegas un torņa logu imitācijas.

 

Altāris bija divstāvu konstrukcijas. To rotāja Johana Karla Ludviga Madausa (1820-1878) gleznotā „Kristus pie krusta”, altāra rentabla otro stāvu rotāja „Kristus debesbraukšana”. Greznākais iekārtas priekšmets bija vienā laikā ar altāri būvētā kancele.

 

Kanceles korpusu un uzeju rotāja apustuļu figūras. Detaļas no kanceles atrodamas Rundāles pils muzejā.

Pēc draudzes aiziešanas no dievnama, tas nonāk PMK (Pārvietojamā mehanizētā kolona) rīcībā, tiek ierīkots elektrosadales skapju ražošanas iecirkni.

Draudze atjaunojas 1992.gadā un atgūst dievnamu un tam piederošās zemes īpašumus. Vairākus gadus dievnams tiek izīrēts ērģeļu noliktavas vajadzībām. Draudze pulcējas Carnikavas tautas namā „Ozolaine”.

 

2008.gada jūlijā veikts vizuālās apsekošanas darbs un konstatēts, ka dievnams ir ļoti sliktā stāvoklī: praktiski ēkai apakšējie guļbūves baļķi ir bojāti no koksnes trupes, jumts bojāts un tek, logi satrupējuši, tāpat arī torņa jumts un torņa konstrukcijas ziemeļu pusē.

 

www.baltezerabaznica.lv
www.carnikava.lv
 

© 2018. Ādažu evaņģēliski luteriskā draudze, Visas tiesības aizsargātas

Izstrādātājs: